Būvēšanas vēsture

Krustpils pili veido četrstūrains iekšējais pagalms, ar tā malās novietotām vairākām divu stāvu celtnēm un vārtu torni, kas tapuši laikā no 13.-19. gs. Katrā no celtnēm atšķirīgs telpu mērogs, fasādes dalījums, apdare. Krustpils pilī vienu no četrām pagalma malām veido mūra sēta, kurā jau 19. gs. izbūvēti lieli vārti saimnieciskām vajadzībām.

PIRMS MŪRA PILS

Viens no Krustpils nosaukuma rašanās nostāstiem mūs iepazīstina ar šo vietu pirms mūra pils tapšanas. Tā bijusi sena krustojuma vieta, kurā zemes ceļš šķērso straujo ūdens ceļu. Šajā vietā nav uzbūvēts tilts, bet izmantota dabas dotā vietas īpatnība. Daugavā šeit izveidojušās vairākas salas, kas dziļo upi sadala atsevišķās seklākās, bet krāčainās straumēs. Ceļotāji ar pajūgiem šajā vietā varēja pārvarēt diezgan plato un citviet dziļo upi. Tas vedina domāt, ka brasla vieta, kurai līdzās uz Daugavas krasta vēlāk tiek uzcelta pils, jau sen pirms pastāvīgas apbūves rašanās bija ģeogrāfiski svarīga vietējiem iedzīvotājiem, zināma ceļotājiem, tirgotājiem un karotājiem.
Arheoloģiskajos izrakumos, kas veikti Krustpils pils pagalmā: un pils tuvā apkārtnē liecības par neapšaubāmu apdzīvotību aizvēsturē netika atrastas. Pirms mūra pils apdzīvotības perioda pazīmes ir pārāk mazā skaitā, lai apgalvotu, ka Krustpils pils vietā bijusi apmetne vai pilskalns, taču šeit atrastās 3 krama atšķilas attiecināmas uz mezolītu (vidējais akmens laikmeta periods, kas aptver laiku 10 līdz 4,5 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras) un iekļauj Krustpili akmens laikmetā apdzīvotajā Daugavas teritorijā, apliecinot cilvēku senākās aktivitātes.

VIDUSLAIKU PILS

Pirmā bīskapa pils Krustpils novadā bijusi Asote (Aszute), kas bīskapa valdījumā nonāca 1212. gadā pēc Jersikas valsts sadalīšanās. 1255. gada apstiprināto Rīgas bīskapu īpašumu sarakstā uzskaitītas visas pilis, arī Asote (Assuten), bet Krustpils starp tām vēl nav.
Dažādos literatūras avotos un citos dokumentos minēti vairāki konkrēti Krustpils pils celšanas gadu skaitļi - visbiežāk 1231. gads un 1237. gads (taču nav zināmi avoti, uz kuriem tie balstās) vai 13. gs. beidzamie gadu desmiti. Arī divdesmitais gadsimts pētniekiem atbildi nav devis; pilnīgi drošs ir tikai 13. gadsimts, ar precizējumu – laika posmā no 1275.-1297. gadam.
Zināms, ka 13. gadsimtā Rīgas arhibīskapam bija 3 pilis - Turaida, Lielvārde un Krustpils, bet Krustpils pils nebija rezidences pils. Vēlāk tā minēta kā Kokneses blakuspils, labības noliktava; Krustpils tāda bijusi arī 16. gs. vidū.
Joprojām nav izdevies atrast nevienu viduslaiku Krustpils pils plānu vai fasāžu zīmējumu, aprakstu.
Viduslaikos ap nocietināto pagalmu izvietotas vairākas ēkas. Pārbūvējot sagrauto viduslaiku celtni par plašu kungu māju, pagrabstāvs atsevišķi nav būvēts, bet pielāgotas veco celtņu paliekas, kas pārbūves laikā jau daļēji apaugušas ar kultūrslāni, atradušās zem zemes.
Krustpils pils līdz 15. gs. sākumam bijusi nozīmīga un intensīvi apdzīvota vieta, kas sagrauta 1375. gadā, kad lietuviešu karaspēks kunigaikšta Ķēstuta vadībā iebruka Krustpilī un astoņas dienas to postīja. Tomēr līdz 14. gs. beigām pils saglabā savu stratēģisko nozīmi, tā ir svarīga nakšņošanas un pārtikas sagādes vieta.
Pusgadsimtu vēlāk- Livonijas kara laikā Krustpils pili un miestu divas reizes (1559.  un 1577. gadā) ieņēma un nopostīja Krievijas cara Ivana Bargā karaspēks.
Šis fakts gandrīz pilnīgi iznīcina cerības augstāk par pagrabiem atrast jebkādas par 16.gs. beigām vecākas arhitektūras liecības.
Sienas atliekas gar aizsarggrāvi liecina, ka Krustpili viduslaikos aptvēruši divi nocietinājumu loki no vieglāk piekļūstamās puses.

JAUNĀ PILS- KUNGU DZĪVOJAMĀ ĒKA

Likvidējoties Livonijas valstij 1561. gadā, Krustpils kļūst par Polijas karaļa īpašumu. Tas ir laiks, kad pussagrautā viduslaiku pils zaudē savu uzdevumu- kalpot bīskapa vajadzībām kā nocietinājums, kā nakšņošanas, pārtikas sagādes vieta, bet tā kļūst par īpašuma - muižas centru.
1585. gada 1. martā Polijas karalis Stefans Batorijs sagrauto pili (tolaik sauktu par Kreicburgu) un zemes uzdāvina jaunajam rotmistram Nikolausam Korfam (dzīvojis no 1555.- 1618.g.) par lielajiem nopelniem krievu – poļu kara laikā. Tajā pašā 1585. gadā N.Korfs apprecas ar Gertraudu Rozenu. Šī ir pirmā Korfu ģimene, kura dzīvo Krustpils pilī, un 1602. gadā saņem no Polijas karaļa Sigismunda III privilēģiju mantot šo īpašumu uz mūžīgiem laikiem.
Krustpils pils kā celtnes liktenis ir atšķirīgs no vairuma Latvijas piļu, kurās pēc uguns ieroču izplatīšanās biezie mūri vairs nebija noderīgi ne aizsardzībai, ne arī dzīvošanai, tādēļ palika drupu stāvoklī. Šeit vēl nesagrautās pils daļas iekļauj jaunās pils būvniecībā, līdz ar to Krustpils muižas apbūves centrs atrodas turpat, kur 13.gadsimtā.
Šobrīd grūti precizēt, kurā brīdī nocietinātā pils pārbūvēta, paplašināta par 2 stāvu dzīvojamo ēku ar plašām zālēm un lieliem logiem, bet domājams, ka tas noticis 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā.
Pils pārbūve 18. gadsimta pirmajos desmitos jau bijusi pabeigta.
18. gs. pirmajā pusē līdzās 2 stāvu kungu namam ap iekšējo pagalmu atradās vairākas atsevišķas celtnes, kuras sākumā bija vienstāva. Vārtu tornim blakus atradās viena no vēlākā kalpu gala trīs saimnieciskā rakstura celtnēm.
Krustpils pils 1784. gadā ir “mūra kungu nams divos stāvos”. 1792. gadā, kad Krustpili zīmējis J.K.Broce, kungu mājai ir mansarda jumts, bet vārtu tornis ir celtne ar trim mūra stāviem un smagnēju baroka jumtu.
Vienkāršākajā- saimnieciskajā pils daļā 18.gs. otrajā pusē gar iekšpagalma ziemeļaustrumu sienu izvietotajām telpām uzbūvē otro stāvu no sarkaniem māla ķieģeļiem, bet iekšsienas veido pildrežģa konstrukcijās. Sākotnējās vienstāva celtnes sabūvējot kopā, tiek izveidots kalpu gals, kurš piebūvēts ar vienu galu pie kungu mājas. Otrs gals pie vārtu torņa kādu laiku vēl paliek vienstāva.
19. gs. sākumā Nikolauss Ernsts Korfs (dzīvojis no 1769.-1835. g.) uzsāk Krustpils muižas un ēku uzlabošanu. Uz šo laiku attiecināma piezīme par arhitekta klātbūtni pils būvniecībā: “... pilī bija savs arhitekts - Johans Dāvids Šulcs. Taču par viņa profesionālo darbību trūkst ziņu.”
1806. gadā kungu mājas galvenajai ieejai tiek uzbūvēts portāls. 1810. gada zīmējumā redzamā Krustpils pils skatā no Daugavas ir gandrīz tāda pati kā šodien - pēc 200 gadiem. Šīs pārbūves laikā kalpu gala ēkā uzbūvēts jauns jumts, nedaudz augstāks par veco. Iekšpagalma mūra sētas dienvidu fasādē parādījušies vārti un rietumu tornītis kā vēl viena nodeva romantikai, jo ,šķiet, tam diezin vai kādreiz ir bijis kāds lietderīgs uzdevums.
Vislielākās izmaiņas notiek kungu mājas austrumu galā, jo pils iegūst jaunu piebūvi uz dārza, tolaik jaunveidojamā parka, pusi. Vienstāva ēkas ar manteļskursteni vietā kungu mājas austrumu galam tiek piebūvēta 2. stāva daļa. Savienojuma vietā ar vecāko pils korpusu tapis arī plašais balkons un simetriskais priekšdārziņš pils ārpusē.
Pils modernizācija turpinās, neskatoties uz paaudžu maiņu. No 1841. gada Krustpils ekonomiju pārņem Nikolauss Fridrihs Korfs (dzīvojis no 1824.-1864. g.), 1849.gadā pabeigta pils pārbūve, bet pēc viņa seko Nikolauss Pēteris Pauls Korfs (1851.-1908.).
Iespējams, ka šajā laikā Krustpilī darbojies arhitekts O.Dīce, jo 1880.gadā viņš saņēmis honorāru par darbu Krustpilī.
Par Krustpils pili 1879. gadā rakstīts: “Pašu muižu var nosaukt gandrīz par pili. Tā ir viena no bagātākajām visā apgabalā. Muižas īpašnieka nams izceļas ar savu augsto torni un veselu rindu monumentālu celtņu.”
19. gs. beigās rosība pilī turpinās. Pilī tiek ievilkts ūdensvads - 1887. gada rudenī tiek rakta ūdensvada tranšeja, uzstādīta nojume strūklakai, kas liecina, ka tieši tajā vai dažus gadus vēlāk uzbūvēts ūdens rezervuārs. Krustpilī parasto nakts podu vietā jau 19. gs. beigās lietota ūdens tualete.
1902. gadā pilī izveidoti telefonsakari.
1905. gada muižu iznīcināšanas, kas bijušas liktenīgas visā Latvijā, Krustpili laimīgā kārtā atstāj neskartu. Varbūt kāda nozīme bijusi arī faktam, ka tieši šajā gadā nomainās pils saimnieks - viens no fon Korfiem, Boriss Konstantīns, pārņem pili no sava tēva brāļa Pētera Fridriha Konstantīna fon Korfa, kuram nav bērnu.
Vēl 1915. gada 16. jūlijā Boriss Korfs (Krustpils pils īpašnieks no 1905.-1920. g.) pagūst veikt invertarizāciju savos īpašumos, t.sk. arī pilī, kurā, līdzās sarkankoka mēbelēm, uzskaitīti arī 25 priekšteču portreti, emaljas vannas, klavieres, 6000 grāmatas, … utt. Lai arī, tāpat kā daudzviet Latvijā, pēc dažiem gadiem gandrīz visa pils greznība zūd, tomēr, atšķirībā no daudzām citām pilīm, par Krustpils pils iekštelpu iekārtojumu saglabājušies fotouzņēmumi no 19. gs. beigām un 20. gs. sākuma.

PILS – MILITĀRISTU MĪTNE

Pirmā pasaules kara laikā 1917. gada septembrī, krievu karaspēkam atkāpjoties, Krustpils nokļuva pozīciju pirmajā līnijā.
1918. gadā Krustpils pili ieņēma vācu karaspēks, bet tā paša gada beigās tā nonāca lielinieku rokās līdz 1919. gada jūnijam, kad Krustpilī ienāca Latvijas un Igaunijas armiju vienības.
Tomēr pils sienas iztur šīs apšaudes. Vārtu tornim tiek sagrauts jumts, sadragāts mūris rietumu stūrī augšdaļā, daļēji sagrauts pagalma rietumu tornītis un bojāta mūra sēta. Bet pils iekštelpās atklājās vislielākie zaudējumi. Kas noticis ar iepriekš uzskaitīto bagātību kungu mājā? Aculiecinieki atceras, ka pils kādu laiku palikusi bez saimnieka. Kara laika nabadzība, neizpratne par pilī atrodamo lietu vērtību bija pamudinājums daļai apkārtnes iedzīvotāju, kuri bez grūtībām varēja tikt pie kādas mantas… No pils pazūd vecās podiņu krāsnis, ozolkoka paneļu apšuvums no ēdamzāles sienām… Kur mēbeles, gleznas, grāmatas, trauki?
1921. gada novembrī Krustpils pils muižas centru ar pili un visu ēku kompleksu nodeva Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas rīcībā, kas tur izvietoja Latgales artilērijas pulku. Izlaupītā celtne tiek remontēta, pielāgota armijas vajadzībām.
Vārtu tornim veikts kapitāls remonts, kurā trīs līmeņos torņa sienas nostiprinātas ar metāla savilcēm, bet mūra daļas augšējais stāvs iegūst dzelzbetona ribotu pārsegumu, jaunu kupolveida jumtu ar skārda segumu, bēniņtelpā izveidota jauna metāla ūdenstvertne, lai torni turpinātu lietot kā ūdenstorni. Plānojuma izmaiņas vairāk skar kalpu galu, - tas pārtop oficieru dzīvokļos. Kungu mājā remontos pazūd cēlkoka durvis, vecās podiņu krāsnis, greznās ozolkoka vītņu kāpnes ieejas vestibilā, parketi, lielā zāle pārtop kinozālē. Zīmīgi, ka tiek nomainītas ne tikai durvis, logi, grīdu segums. Domājams, pārprastas nacionālas kultūras atdzimšanas sajūtu pacēlumā ieejas portāla slēgakmenī tiek likvidēts Korfu dzimtas ģērboņa veidojums smilšakmenī. Tas nokalts, bet, lai noslēptu atlikumus, uzklāts apmetums. Ieejas vestibilā tiek izdemolētas pusloka arkas apdarē ģipsī veidotās figūras. Tām nodauzītas uz āru izvirzītās detaļas, lai puskailos sieviešu tēlus varētu rūpīgi noslēpt aiz dēļu klāja...
20. gs. 30. gadu pils remontos top divas jaunas dzelzsbetona kāpnes galvenajā pils daļā. Tiek remontēti pils jumti, atsevišķām daļām nomainot skārdu. 1937. gadā notiek jau nākamā pārbūve bijušajā kungu mājā.
Līdzās tam, ka tiek likvidētas, nomainītas daudzas pils oriģinālas detaļas, pārseguma pārbūves darbi kalpu galā notiek ar vēlmi atdarināt senus laikus. Priekštelpā, kas piekļaujas kungu mājai, 30. gados 1. stāvā izveidota arkāde un velves, kas betonētas no kaļķu cementa javas. Kalpu galā un atsevišķās kungu nama telpās 20. gs. 20.-30. gados sienu greznošanai izmantots bagātīgs trafaretu krāsojuma josliņu klāsts.
Taču drīz vien atkal nomainās pils saimnieki. 2. pasaules kara laikā Krustpils pilī vispirms tiek izvietota sarkanās armijas strēlnieku divīzija, bet vēlākos gados - vācu kara lazarete, ko 1944. gadā nomainīja padomju armijas kara hospitālis. No 1944. - 1993. gada novembrim pili un muižas ēkas aizņēma PSRS 16. tāllidojumu izlūkošanas aviācijas pulks un 15. gaisa armijas centrālās noliktavas. Kungu mājā izvietojas oficieru klubs, kalpu galā – armijas štāba darba kabineti. Pārbūves vairāk skar kalpu galu, lepnākajā pils daļā vairāk kosmētiska rakstura remonti, kārtējā logu un durvju nomainīšana. Lielā zāle, tāpat kā Latvijas armijas apsaimniekošanas laikā, kalpo kā kinozāle. No 1950. gada saglabājies pils plāns un griezums. Vārtu tornis tobrīd vēl kalpoja kā ūdenstornis. 20. gs. 70. gados pilī tiek ierīkota centrālapkure, stiprinātas koka konstrukcijas virs lielās zāles, nomainīts jumta segums kalpu galam. Celtniecības un rakšanas darbi pārsvarā tika veikti bez saskaņošanas un uzraudzības. 20. gs. 80. gados vārtu torņa priekšā tika uzbūvētas garāžas.

PARKS

Krustpils pils parks, visticamāk, izveidots 19. gs. otrajā pusē. Zināms, ka 1864. gadā Krustpils muižas centrā vēl aizvien ir tikai saimnieciskie dārzi. Lielais jeb jaunais dārzs (apmēram 3341m x 181m liels) ar akmens žogu. Tajā audzēti augļu koki, ogulāji, bijusi oranžērija puķēm un gandrīz simts dažādām rožu šķirnēm, kā arī siltumnīca. Mazais dārzs (apmēram 358m x 69m liels) arī bijis norobežots ar akmens žogu. Dārzi pirmoreiz dokumentos minēti agrāk - 1784. gada Latgales muižu inventarizācijas materiālos.
Spriežot pēc parka koku vecuma, domājams, ka pārmaiņas pils dārzos un apstādījumos sākas ap 1870. gadu, kad šo īpašumu sāk apsaimniekot Nikolauss Pēteris Pauls Korfs (dzīvojis no 1851.-1908. g.). Parkā stādītas pārsvarā vietējās koku sugas. Stādījumi, lauces, celiņi veido brīva plānojuma ainavu parku. Tikai pie pašas pils ir simetriska kārtojuma dārzs ar strūklaku centrā.