Vēsture

Jēkabpils Vēstures muzeja Brīvdabas nodaļa “Sēļu sēta” atrodas starp diviem parkiem – muzejs atrodas Hikšteina parka teritorijā, bet blakus atrodas - Kena parks.
18. gadsimtā pilsētas īpašumus iegūst Kena muižnieku dzimta. Ēka, jeb bijusī muiža, kas atrodas Dambju ielā 19, līdz 1. Pasaules karam pieder slavenam liķieru fabrikas īpašniekam Kenam. Fabrikas “Vilnas vērptuve” vietā līdz 1. Pasaules karam atradusies A. Hikšteina alus darītava, kas kara laikā tiek sagrauta. 
Abu uzņēmumu īpašniekiem kā brūža, tā liķiera, bija īpaša aizraušanās ar koku stādīšanu. Abu parku īpašnieki parkus sāka veidot vienā laikā – 19. gs. 80. gados. Abi vācu muižnieki sacentās parku veidošanā un esot izmantojuši atšķirīgas koku sugas. A. Hikšteins stādīja no Eiropas ievestos kokus, bet Kens – Latvijā sastopamos. 
Hikšteina parka teritorijā joprojām ir saglabājušies šādi reti koki kā Sibīrijas citruspriedes (Pinus sibirica), Sudrabkļava (Acer saccharinum), Moltkes liepa (Tilia x moltkei), Platlapu liepa (Tilia platyphyllos “Grandifolia”), Krimas liepa (Tilia x euchlora).
Jēkabpils Vēstures muzeja Brīvdabas nodaļa “Sēļu sēta” sākta veidot 1952. gadā, bet šo teritoriju muzejs pārņēma jau 1949. gadā. Brīvdabas nodaļas dibinātājs ir muzeja ilggadējs direktors Štokmanis.
Interesanti, ka muzejs savā īpašumā ieguva nelielu zemes gabalu blakus parkam, kur tika iekārtoti izmēģinājuma lauciņi. Izmēģinājuma lauciņos tika audzētas maz pazīstamas labības un lopbarības kultūras, piemēram, kailgraudainie mieži, čumizes mohara, lucerna, lupīna, esparseta, Sudānas zāle, malva.
Šeit, Brīvdabas nodaļā “Sēļu sēta”, izvietotas sešas 19. gadsimta Sēlijas lauku celtnes. Ēkas celtas kā skujkoku baļķu guļbūves.
Pamatnīcai - pirmajam vainagam – izvēlējās ozolus, sveķotus egles vai priedes baļķus. Lai no jaunbūves atvairītu ļaunos spēkus, pamatnīcas stūros un dažkārt arī zem durvju aplodām iecirta krustus. Un, ja tajos vēl ielika pīlādžkoka krustiņus, tad uzskatīja, ka ēka ir pilnīgā drošībā.
Būvkokus cirta tikai ziemā, kad apstājusies to sulu rite un augšana. Būvei paredzētos kokus, lai tajos nerastu patvērumu kokgrauzēji kukaiņi, rūpīgi nomizoja. 
Senākās durvis bija ar slieksni pirmā baļķa augstumā. Slieksnis bija pirmais šķērslis, kas jāpārvar bērnam, lai tiktu gaišajā ārpasaulē, un iespējams, tādēļ slieksni cienīja visu mūžu. Durvis bija tik zemas, ka ieiešana vairāk līdzinājās ielīšanai.
Pirmā ēka, kas pārvesta uz Brīvdabas nodaļu ir klēts no Aknīstes apkārtnes “Skārdupēm” 1952. gadā. 
1953. gadā tiek pārvesta dzīvojamā māja no Biržu apkārtnes “Miķelāniem” un klēts ar vienkāršo lieveni no Kalna pagasta “Pilskalnu” mājām, kas tiek uzstādīta 1955. gadā. 
1955. gadā tiek pārvestas dzirnavas, un divu gadu laikā tās tiek restaurētas.
1957. gadā tiek pārvesta pirts no Kalna pagasta “Adumāniem” un kalve no Vārnavas pagasta, bet 1958. gadā no Salas pagasta Boķu dzirnavu apkārtnes tiek pārvesta rija.