Teikas un leģendas

Teikas, nostāsti un leģendas ir katras tautas atmiņa gadsimtu garumā

Teika par Krustpili vēsta:


“Kad senāk barons cēlis Krustpils pili, tad tas nezin kāda iemesla dēļ bija sanācis matos ar pašu Velnu. Barons, būdams bagāts, par to daudz nebēdājis, jo pieturējies pie uzskata, ka par naudu i pats Velns danco. Bet šoreiz tīri tā viss nebijis, - Velns arī par naudu negribējis dancot, un, cik barona strādnieki pa dienu pili uzmūrē, tik Velns pa nakti noārda un akmeņus samet Daugavā. Tā tas gājis ilgu laiku. Baronam jau naudas kulei rādās dibens, bet no pils vēl neko redzēt, toties sala Daugavā jau divreiz tik liela kā līdz šim. Kāds no mūrniek meistariem ieteic baronam ar Velnu izlīgt un ziedot kādu cilvēku. Barons, redzēdams, ka citādi arī nekas neiznāks, ir ar mieru, un tūliņ nākamajā dienā piedzirdījuši kādu poļu strādnieku un to iemūrējuši pils stūra tornī. Velns ar to arī apmierinājies un ļāvis pili uzcelt, bet vienmēr vēl par savu māju uzskatījis mazo torni, un arvien tur apmeties. Sevišķi naktīs neviens torņa tuvumā nerādījies, jo kuram tad nu ir patikšana ar tādu kungu kā Velns nākt kādās nekādās darīšanās."

M. Bahmans Krustpilī, pierakstījis O. Bērziņš

 
Sens nostāsts vēsta, ka Krustpils pilī spokojoties Brūnā Dāma


Savulaik kāda nabadzīga latviešu kalponīte iemīlējusi bagāto baronu Korfu dēlu. Dēla vecāki, pretojoties šai mīlestībai, ievilinājuši nabaga kalponīti tumšajos pils pagrabos un pils kalpiem likuši aizmūrēt visas ejas. Kalponīte esot bijusi ģērbta vienkāršā, pelēcīgi brūnā linu kleitā. Kopš tiem  laikiem vēl joprojām vēlās nakts stundās brūnganīga, gaisīga ēna slīdot cauri pilij un tās steidzīgo soļu atbalss esot sadzirdama pils plašajos gaiteņos.